|
2009-01-05
Pirms dodamies Mauritānijā...
6.janvāra agrā rītā mēs dosimies Mauritānijas robežas virzienā, un ceram to arī šķērsot. Cik zinam, viegli tas nebūs – pasākums var aizņemt teju pusdienu. Āfrikai raksturīgā birokrātija, vīzu iegūšana, automašīnu pārmeklēšana – Mauritānijā ir aizliegts alkohols, un robežsargi centīsies to atrast, savukārt mēs uzskatām, ka esam to gana labi noslēpuši.
Tā kā Mauritānijā plānojam pavadīt vairākas dienas un naktis tuksnesī, kā arī vienu dienu izbraukt gar pašu Atlantijas okeānu, ar sakariem būs švaki. Arī pati Mauritānija nav diez ko internetizēta unmūsu telefoni arīdzan klusēs. Tādēļ, pirms nozūdam no radariem, centīšos pastāstīt par visu, ko neesam paspējuši pastāstīt iepriekš. Kamdēļ neesam paspējuši? Vai nu ir internets vai nu elektrība, abi kopā – ļoti reti. Arī laika resurss ir ierobežots. Esam iekrājuši arī terrabaitus fotoattēlu, ar daļu no kuriem arī padalīsimies. Taču piedzīvoto & redzēto pienacīgi nespēj nodot ij 10 tūkstoši attēlu.
Laikam jau tas svarīgākais: auto ir tehniskā kārtībā, paši - pie labas veselības. Man (Eduardam) ir apdegusi seja, bet priekš janvāra sākuma uzskatu to par mazāku bēdu nekā salt mīnus padsmit grādos, kas (cik zinam) valda patlaban Latvijā
Atvainojos, ja atkārtošos...
Tātad Spānijas dienvidos ieradās 14 komandas no Lielbritānijas, Vācijas, Spānijas, ASV un Latvijas. Ja godīgi, par uzkrītošāko var uzskatīt britu ekipāžu, kas uz Bandžūlu dodas ar britu ātrās palīdzības auto. Pilnībā ekipētu, ar bākugunīm uz jumta, elektrošoku u.c. lietām kabīnē. Tiesa, viņiem neveicas ar Mercedes-Benz busiņa sajūgu, un uz „melno kontinentu” viņi dodas dienu vēlāk.
Brīvo dienu Spānijā izmantojām provianta iegādei un ceļojumam uz turpat netālu esošo Gibraltāru, kas sagaida mūs ar britu policistiem tradicionāli jokainajās cepurēs un diezgan nejaukiem laikapstākļiem – ir apmācies, smidzina, vietām ir migla. Tas mazliet sarūgtina, jo citādā laikāšī vieta varētu atstāt fantastisku iespaidu. Jāteic, ka iepriekšējā naktī plosījās vētra. Un ierodoties Europe Promenade (Eiropas patspats dienvidu punkts?), atklājām šokējošu ainu – paliels birstošo kravu tankeris ir viļņu sists pret šo ragu kamēr salūzis uz pusēm. Gibraltāra ir beznodokļu zona, tādēļ ir populāra cigarešu, degvielas un alkohola iegādes vieta. Mēs arīdzan uzpildam Das Krokodil bāku pilnu, taču kannas uz jumta paliek tukšas, kā arīcigartes&alkoholu nepērkam – viss nepieciešamais atļautajos daudzumos ir iegādāts vēl Latvijā. Spāņu robežsargi, kas sagaida mūs uz Gibraltāras-Spānijas robežas gan to nezin un pārmeklē auto un mantas, taču norādam uz Latvijas akcīzes markām un jautājums atrisināts.
30.decembra agrs rīts. Prāmis no Algeciras Spānijā uz Ceutu, spāņu anklāvu Āfrikā, iet mazāk par stundu un... un vēl neesam Āfrikā, vēl esam Spānijā. Daži kilometri un esam pie Marokas robežas – o jā, diezgan šokējoša aina, kas atgādina TV redzētās bēgļu nometnes. Simtiem auto (par daudziem eksemplāriem – „auto” ir pārāk glaimojoši teikts) un ļaužu pūļi rindās uz Spāniju, mēs vienīgie – virzienā uz Maroku. Šķiet loģiski. Dažas stundas haosa un formalitāšu un varam pamest robežpunktu, aiz kura redzam arīdzan pūli ar (piedodiet, bet) bomzīga paskata ļautiņu un vecu pārvietošanās līdzekļu. Ceļa vienā pusē ir Vidusjūra, otrā – izgāztuve. Pirmais iespaids par valsti nav tas labākais, arī pirmajā pilsētiņā aiz robežas nejūtamies diez ko droši. Tur benzīntankā nervus pakutināja audi durvju atslēga, kas (mums paliekot ārpus aizslēgta auto) atteicās darboties brīdī, kad pārējā grupa atsāka turpināt ceļu. Tehniskā kļūme gan drīz tika atrisināta un nākamā pilsēta (Tetouan) arīdzan uzlaboja priekšstatu par valsti – pilsēta civilizēta, cilvēki atsaucīgi. Vairs ne no kā nebaidoties pavadam aptuveni 4 stundas auto apdrošināšanas kantori. Tiekam sūtīti sākumā uz tūrisma biroju, tad pie apdrošinātājiem, kas ārzemju auto neapdrošina, tad pie tiem, kas apdrošina pa 100 eur uz ne mazāk kā mēnesi. Atrodam kantori, kas apdrošina lētāk un uz īsāku laiku, iestiprinamies un dodamies ceļā. Pirmais mērķis – Meknes. Lai kāda sena vēsture tai būtu, nemākam neko teikt, pilsētu neredzējām. Ieradāmies drošā kempingā (blakus armijas bāze un mošeja) pilsētas vidū, pametam agrā rītā. Jāteic, ka pamodināja Korāna lasījums, ko no mošejas torņiem uz pilsētu raida skaļruņi. Pats lasītājs bija diezgan skaļš un atgādināja trauksmes sirēnu, taču būtu paciešams. Mazliet neomulīgu sajūtu radīja simtiem pavadošo vaimanājošu un gaudojošu balsu. Vēlāk un citur šie lasījumi arīdzan dzirdēti, taču ne tik uzkrītoši, ne tik skaļi un bez vaimanu un gaudu kora fonā.
Nu ir laiks iepazīties ar Marokas ziemeļu daļas dabu. Dodamies pa mazāku, kalnaināku ceļu. Apkārt ir kalni, Zemie Atlasa kalni. Plakanās Latvijas iedzīvotājam – neaprakstāms skaistums. Tiesa, apdzīvotās vietas ainavu bojā – nabadzība un atkritumi. Ja nabadzība neesot grēks, tad nu spēja nemest atkritumus kur pagadās gan nav atkarīga no materiālā stāvokļa. No audzināšanas gan, laikam. Ievērojam – 90% auto, ko redzam te, ir 80to sākumā ražotie Mercedes Benz 200tās sērijas vieglie un to pašu gadu busiņi.
Ievērojam arīdzan vēl vienu īpatnību, ko ir pamanījuši arī daudzi citi. Braucot šķiet, ka kalni ir tukši un neapdzīvoti, taču atliek apstāties... jebkur... un 50-100 metru atālumā redzi kādu melnīgsnēju vīru krūmos vai uzkalnā, kas raugās uz tevi. Vai arī tas ir jau pie auto loga, ar tradicionālu jautājumu: „Hasjisj?” vai „Hašiš?”, kāda nu kuram tā izloksne.
Marakeša. Liela pilsēta. Pielāgota tūristiem, līdz ar to padārga. Izbaudam Marokas haotisko satiksmi. Modē - pīpināšana pirms jebkura manevra. Pussekundes laikā neizkustējies no vietas, kad iedegusies zaļā gaisma – jau dzirdi īsu bīp-bīp aiz muguras. Joprojām nesaprotam pēc kādiem noteikumiem vai principiem viņi brauc, bet viņi brauc un izbrauc visi visur, kur viņiem vajag, un vienīgā avārija (pilsētā) redzēta Tetuānā – „mācībnieks” apstājās pie gājēju pārejas un... blīkšķis no mugurpuses.
Tā kā pilsētā ierodamies vēlu, kādas lādzīgas Jaunā gada svinības izpaliek. Aizstaigājām līdz slavenajam ... Fna laukumam un ieraugam tik vien kā bļaujošu ļautiņu pūli. Ne kāda uguņošana, ne šovs, nekā. Patumšs laukums bļaujošu cilvēku.
Vairākums „djūku” dodas pie miera internetā uz muļķi un steigā pasūtītā viesnīcā pašā Marakešas centrā (atrašanās vieta ir šī viesnīceles vienīgais trumpis), taču jūsu padevīgais kalps nolemj doties pie britu komandām, kas svinās nomaļākā hotelī. Tiek noķerts pirmais taksis (nekādi netrafarēta balta Dacia), kas liek mazliet panervozēt un aizdomāties par spontānās rīcības sekām – taksis brauc pa šaurām mazām ieliņām, ar daudziem pagriezieniem uz daudzām pusēm, kaut gan taisnākais ceļš būtu bijis pa centrālo taisno plašo Mohameda V ielu. „Pour-que no rue Mohammed V?” ir neveikls mēģinājums noskaidrot patieso virzienu, taču bažām nebija pamata – tieku nogādāts līdz pieprasītajam galamērķim. Tā ir neliela viesnīca ar noslēgtu terasi, kur notiek kāzas. Briti saka, ka „we’re crashing someone’s wedding”, taču abas puses (marokāņu kāzinieki un britu svinētāji) tīri labi sadzīvo, uzvedoties visai civili. Arī atraktīvo mūziķu uzmanība tiek visiem klātesošajiem.
Jaunais gads pienāk gaišs – ārā ir zilas debesis un ir saulains, un tā tas arī paliks turpmākajās dienās. Dodamies padziļinātāk iepazīt vecpilsētu. Pilsētas centrs, bet mūs ar bākugunīm un atbilstošiem skaņas signāliem sveicina garām lidojoša britu ambulance! Hehē! Džeki ir tikuši galā ar sajūgu!
Mēs neesam tūrisma ceļveži, tādēļ izlaidīsim plašus aprakstus par to izjūtu un piedzīvojumu gammu, ko (kā vēsta Lonely planet) piedāvā vecpilsēta. Pirmā plašā gamma, ko pamanījām ir smaku gamma. Jā smaku, ne smaržu. Labi, ielā, kas ved uz to Fna laukumu, ir noparkotas ar zirgiem iejūgtiem tūristu vizināšanai. Taču citur smaku avots un iemesls nav zināms.
Uztrauca arī higiēna ap laukumu esošajos ēstūžos – virtuves grīdas netīras, kebabi uz lēta ietinamā papīra, kola (ja tā ir kola) n-tos gados lietotās, slīpētās un apbružātās pudelēs (par šo tematu tīmeklī šis tas ir redzēts, bet šis šķidrums šķiet dzerams, tādēļ par patieso ražotāju neuztraucamies)...
(Turpinājums sekos...) |
Esam atrādīti LTV7 raidījumā "Krējums saldais". Kas neredzēja - paši vainīgi :) 2009-01-19 | | 20:00 - Esam Gambijā! 2009-01-11 | | Senegālas - Gambija robeža 2009-01-11 | | Dzeram alu Zebrabar. Šodien brauksim uz Gambiju. Letiņi nolēma ātrāk sasniegt galamērķi, nepaliekot te vēl vienu paredzēto dienu. 2009-01-10 | | Pēc 4h pavadītām uz robežas esam iebraukuši Senegālā 2009-01-10 | | Šorīt dosimies Senegālas virzienā. Ceram šķērsot robežu un nonākt "Zebrabar" kempingā pie Sentluisas (St.Louis), kur domājam sagaidīt arī atpalicējus. 2009-01-10 | | Izmantojot iespēju (brīvi pieejamu wifi no blakus viesnīcas), esam papildinājuši galerijas ar dažiem foto. Lielais lērums visa sabildētā (bilžu daudzums mērāms tūkstošos un gigabaitos) gan vēl nav sašķirots. 2009-01-10 | | Esam ārā no Sahāras!
Esam sveiki un veseli pavadījuši 2 dienas Sahārā, kā arī pavizinājušies pārsimt km gar pašu atlantijas okeāna krastu, sāļajiem viļņiem šļakstoties gar Krokodilu. Esam apmetušies Nuakčotā, Mauritānijas galvaspilsētā. 2009-01-09 | | 14:00 - Esam sasnieguši Marokas - Mauritānijas robežu 2009-01-06 | | Pirms dodamies Mauritānijā...
2009-01-05 | | | [1] 2 3 4 |
|
